Svētdien, 7. martā plkst. 19 00 Rīgas Domā

Neskartās dabas nepieradināmais skaistums, kad to skatām saulrietā, aizgrābj pat visraupjāko dvēseli. Par to ir vērts taisīt koncertu. Bet lai izveidotu atbilstošu programmu, vitāli svarīgi ir izvēlēties visatbilstošāko mūzikas instrumentu. Skaidrs, ka īstens dvēseles instruments ir vienīgi ērģeles. Tā, manuprāt, domāja arī Zariņa kungs, rakstot savus Saulrietu violeto ērģeļu stāstus. Programma ir radīta domājot par šiem stāstiem un vēstīs gan par dabu un laukiem, gan par dvēseli, gan par pilsētu (kā pretmetu dzīvajai dabai), kurā ierodas šamanis.
Lai klausītājiem būtu vieglāk saslēgties ar to, ko mēs vēlamies pateikt šajā koncertā, videomākslinieks Krišs Salmanis palīdzēs ar nelielu vizuālo akcentu (lai ļautu uzplaukt mūzikai).

Piedalās: Kristīne Adamaite (ērģeles), Elīna Endzele (sitaminstrumenti), Oskars Petrauskis (alta saksofons), Mārtiņš Circenis (klarnete), Dita Krenberga (flauta), Ints Dālderis (klarnete), Vidzemes kamerorķestris, diriģents Andris Veismanis, Pēteris Brīniņš (gaismas režija), Kriša Salmaņa video māksla

Programmā:
1. Ilona Breģe
2010 Zvanu mūzika ērģelēm un sitaminstrumentiem (pasaules pirmatskaņojums)
2. Marģeris Zariņš
1983 Divertisments ērģelēm un timpāniem
3. Uģis Prauliņš
2008 Fantasia Rustica (Lauku fantāzija) ērģelēm un alta saksofonam
4. Santa Bušs
2007 La cannelle... marimbai
5. Selga Mence
2010 Straumes un tilti klarnetei, marimbai un ērģelēm (pasaules pirmatskaņojums)
6. Indra Riše
2009 Šamanis pilsētā flautai, stīgu orķestrim un sitaminstrumentiem (pasaules pirmatskaņojums)
7. Anitra Tumševica
2009 Sentences I flautai, klarnetei un kamerorķestrim (pasaules pirmatskaņojums)

I. Breģe par savu darbu: „Nosaucot vārdu baznīca vai dievnams, varam asociatīvi iedomāties tās skaņas, kas skan katoļu un luterāņu dievnamos gadsimtiem ilgi - ērģeles, zvanus un dziedošu cilvēka balsi. No savas pašreizējās dzīvesvietas, atverot logu, svētdienu rītos es varu dzirdēt Vecrīgas torņu zvanus un atšķiru, kad kristiešus aicina pulcēties Sv. Jāņa baznīcas zvans, kad Rīgas Doms. Zvanu spēles emociju gamma ir spēcīga – var gan uzlādēt un pacilāt, gan nomierināt un radīt pārdomas.”

K. Adamaite pa M. Zariņa darbu Divertisments: ”Domājot par Marģera Zariņa Divertismentu, uzmācīgi prātā nāk teksts no latviešu luterāņu dziesmu grāmatas: ieprieciniet, ieprieciniet, manus ļaudis, saka Dievs! Iespējams šī paralēle  šķiet pārlieku patētiska un visdrīzāk, ka komponists nav iecerējis tieši šādas ievirzes programmu, tomēr tas pilnīgi atbilst manai  izjūtai, spēlējot šo darbu. Vai  Divertismenta caurviju tēma neskan kā  Saucēja balss? Un iepriecināt, - tas jau aizvien ir Zariņa dabā.”

U. Prauliņš par savu darbu: „To varētu nosaukt arī par pastorāli, bet šajā skaņdarbā ielaužas arī mūsu nemierīgās jaunības daba - noslēpumainie vasaras vakari, naktis un rīti – kad visa dzīve raisās vaļā ar tās vēl neizmēģinātajiem kārdinājumiem, sapņiem, izaicinājumiem.
Tās domas, kuras nevarēju realizēt toreiz, pēc 33 gadiem tapa savāktas un pierakstītas, es drīkstēju atkal nokļūt manā bērnības zemē un pieskarties ērģelēm; vietā, kurai pretī nodzīvoju kādu no savas dzīves pirmajiem gadiem un tās gailis izveidoja manu vienu no maniem pirmajiem vārdiem.”

S. Bušs par savu darbu: „La cannelle… ir mana pirmā radošā saskarsme ar marimbu, šī instrumenta taustiņu silti brūnais tonis un forma gluži personiski man raisa asociācijas ar palielināta izmēra kanēļa standziņām, kamdēļ arī par kompozīcijas vadmotīvu kļuva kanēlis – gan tā vizuālās īpašības, gan saldās garšas nianses un valdzinošās smaržas blīvums un gaisīgums.
Šis opuss tapis intensīvās ceļošanas sajūtās 2007. gada vasarā, milzīgā svelmē un nemitīgā ģeogrāfiskā kustībā starp dažādām valstīm, kalniem un ūdenstilpnēm. Sākts dzimtenē pie Baltijas jūras, turpināts lidojumā uz Itāliju virs Alpiem, izstrādāts pie Lugāno ezera krastiem un dodoties pārgājienos pa Šveices kalniem, ar jaunu sparu pārskatīts pie Alstera ezera Hamburgā un lidojumā uz Nicu virs Vidusjūras, bet pabeigts un pirmatskaņots burvīgā un senatnīgā Francijas Dienvidu ciematiņā Villekrozē, papildinoties meistarklasēs pie leģendārās marimbas spēles virtuozes un komponistes Keiko Abes.
Kanēlis ir viena no izplatītākajām garšvielām visā pasaulē, ikdienā par tā klātesamību pat neiedomājamies, taču tovasar tieši šo pieminēto ceļojumu laikā mēģināju īstenot īpatnēju eksperimentu – sekot kanēlim, un biju pat pārsteigta, ka nepagāja ne dienas, kad smaržu vai garšu veidolā ar to nesaskartos. Tieši šīs izplatītības dēļ dzima ideja par vārda kanēlis iemiesojumu dažādās valodās, tā rakstības un skanējuma līdzības, atšķirības un uzbūves specifika kopumā 17 valodu versijās veido visa skaņdarba uzbūvi un arī ritmisko zīmējumu, kas savā atšifrējumā un intensitātē ir tik pat mainīgs kā kanēļa aromāts.“

S. Mence par savu darbu: „Dažreiz savos darbos mēģinu veidot attīstības procesu ne tikai laikā, bet arī telpā. Arī šoreiz uz to mani rosināja baznīcas akustika.
Straume – tā ir kustība, mainība, process, tilts – stabilitāte, savienojums, bet dažreiz arī orientieris, kad tu brauc laivā pa kādu straumi.
Pavisam neviļus sanāca arī asociācijas ar Radio Klasika Jaunās mūzikas dienām veltīto raidījumu ciklu – Trīs laivā šoreiz ir klarnete – Mārtiņš Circenis, marimba – Elīna Endzele, ērģeles – Kristīne Adamaite.”

I. Riše par savu darbu: „Šamanis pilsētā ir vienlaikus cilvēks no citas pasaules un cilvēks no mūsu vidus. No dabas esam aizgājuši tālu un – ko darīt? – šamanis mums seko līdz, lai atgādinātu, ka dabas sastāvdaļa vien esam, lai cik lielā pilsētā arī dzīvotu.
Šamanis ir brīnumdaris, burvis, skolotājs un dziednieks. Viņš mūs vēro, sargā un dod palīdzīgu roku, ja to prasām. Un Mīlestība ir viņa burvju vārdiņš...
Skaņdarbs veltīts dziedniecei Edītei Vējai, bet rakstīts speciāli flautistei Ditai Krenbergai.”

Par A. Tumševicas darbu: pirmais nozīmīgais Anitras skaņdarbs  koncertžanrā. Iedvesmojoties no Norvēģu fantastiskās dabas un klimata, autore savā darbā izvēlējusies runāt tikai par vienu aspektu: gaiss. Anitras impulsīvi radošajiem meklējumiem par pamatu ņemtas gaisa struktūras, atmosfēras sastāvs pilsētā (Rīgas centrā) un salīdzinājumam – gaisa struktūras pilsētā aiz polārā loka, kur katru trešo dienu vēsākos laika apstākļos var piedzīvot un redzēt ziemeļblāzmu.