Ceturtdien, 18. martā plkst. 19 30 Lielajā Ģildē

Nav nepieciešami nekādi papildus atribūti, lai radītu drāmu, ja izmantotais līdzeklis ir mūzika. Koncertā ir četri skaņdarbi un katrs no tiem ir četru atšķirīgu drāmu šķautne. Viena ir ekstraverta, otra ir introverta personiskā drāma. Cita ir teatrāla, kāda cita – tīra skanējuma drāma. Kurš raksturojums piešķirīgs kuram skaņdarbam būs dzirdams kā uz delnas, tādēļ to nav nepieciešams man šeit norādīt. Ja nu gadījumā tas kādu iemeslu dēļ netaps skaidrs, mani atvaino fakts, ka festivāla noslēguma koncertam ir jāsatur sevī arī kāda pagaidām neatminama mīkla. Mīklas prasās uz atminēšanu – tādējādi ceram, ka Jūs varbūt vēlēsieties tās atminēt nākošreiz.

Piedalās: Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Evija Martinsone (soprāns), diriģenti Normunds Vaicis un Andris Poga, Uldis Bērziņš (teicējs)

koncertu vada Orests Silabriedis

Programmā:

I daļa
1. Senspāņu varoņeposs
Dziesmas par manu Sidu Ulda Bērziņa lasījumā (pirmais tulkojums Latvijā)
2. Juris Karlsons
2009 El Cid (Sids) Dzīves un nāves dejas simfoniskajam orķestrim
3. Marģeris Zariņš
1963 Četras japāņu miniatūras balsij un orķestrim (Kristapa Pētersona instrumentācijā)

II daļa
3. Andris Dzenītis
2007-2008 Sat Nam - mantra svētlaimīgas pateicības klusumam orķestrim
3. Ruta Paidere
2010 Profiles of sand simfoniskajam orķestrim (pasaules pirmatskaņojums)

Liene Jakovļeva par J. Karlsona darbu: „Kaut Juris Karlsons nemēdz atgriezties pie jau pabeigtiem darbiem, simfoniskajā fantāzijā El Cid. Dzīves un nāves dejas savu principu komponists tomēr pārkāpis. 1995. gadā kopā ar režisoru Arnoldu Liniņu veidotajā Dailes teātra izrādē Sids bijis daudz mūzikas un deju. No tām uz šodienas Sidu muzikālā ziņā ved vien pavisam trausla intonatīva stīdziņa. Tomēr tālās pagātnes varonim, īstajā vārdā Rodrigo Diasam de Bivaram, Spānijas patriotam un bruņiniekam, Juri Karlsonu netieši izdevies uzrunāt atkārtoti, iedvesmojot komponistu mūzikā uzgleznot Spānijas galmā un Sida kaislību pilnajā dzīvē dejotās dzīves dejas un arī pēdējo trumpi – nāves deju.”

R. Paidere par savu darbu: „Izšķirošs šī skaņdarba tapšanas procesā ir bijis literārs impulss, kurš noteicis gan kompozīcijas tembrālo temperatūru un izvēlēto instrumentu sastāvu (piemēram, cembalo ar tā “graudaino”, kristālskaidro un absolūti viendabīgo skanējumu), gan raksturīgo izteiksmes veidu un pastarpināti arī uzbūves reljefu. Tie ir tuksneša un cauri tam pārvietojošamies ceļotāju apraksti mūsdienu franču rakstnieka Le Clézio romānā Tuksnesis.
“Lēni un mēmi viņi pārvietojās cauri smiltīm, nepievēršot uzmanību tam, kurp viņi devās. Vējš gaudoja bez apstājas, tuksneša vējš, karsts dienā un naktī auksts. Viņiem apkārt plīvoja smiltis, pātagojot sieviešu sejas. Saule stāvēja augstu kailajās debesīs, vējš aizslaucīja prom visus trokšņus un smaržas. Nekas cits vairs nebija uz pasaules, nekas, neviens. Viņus bija radījis tuksnesis. Viņi neko neteica. Viņi neko negribēja. Viņi jau tik ilgi bija kļuvuši kā tuksnesis, pilns smagas gaismas, kad tukšajās debesīs dedzina saule un stīvs no aukstuma, kad atnāk sastingušu zvaigžņu nakts.” (Tulkojums R.P.)
Tomēr skaņdarba ideja nekādā ziņā nav bijusi ilustrēt vai “uzzīmēt” tikko citēto fragmentu. Iespaidīgi dabas fenomeni droši vien tieši tādēļ mēdz atstāt dziļu iespaidu uz cilvēku, ka tie nedefinējamā, bet skaidri jūtamā veidā sasaucas ar ainavām cilvēka zemapziņā, tādejādi simboliski aizskarot pašu būtiskāko. To, ko nespēj ne valoda, ne, iespējams, arī mūzika.”

A. Dzenītis par savu darbu: „Mani nodarbina cilvēka domu plūsma un tās neprognozējamais haoss. It kā šķietamā organizētībā ikdienas cilvēka rūpju pārņemtas smadzenes ģenerē vēl un vēl nekontrolējamus un strauji mainīgus signālus. Askēzē vērojot šo plūsmu, tā sniedz neiedomājami nesaistītu, saraustītu cilvēka dzīves atainojumu, kam svešs pakāpeniskums un visa mūžīgums. Domas nepārtraukti dzimst un mirst. Bet kas atrodas aiz tām?
Sat Nam – kundalīni jogas tradīcijas centrālā, visspēcīgākā mantra. Burtiski tulkota kā Identitāte ir vienotība. Viss ir savstarpēji saistīts – katra elpas kustība vieno mūs ar kosmosu un apkārtējo pasauli. Katra darbība ietekmē apkārtējo vidi kurā esam. No katra no mums individuāli atkarīgs tas, cik modri, cik laimīgi esam visi. Katram ķēdes posmam, mūsu izvēlei var būt graujošas sekas kā krītošu domino kauliņu rinda. Sat Nam nozīmē identitāti ar patību, sevi, visuma klātbūtni mūsos, ikkatrā molekulā, identificēšanos ar mūsu iekšējo un vienlīdz – kosmisko enerģiju, sevis pilnīgu izprašanu.
Gan formveidē gan muzikālā materiāla izvēlē un attīstībā Sat Nam ir kā domas virzība pretim svētlaimīgam patiesības klusumam, kuram arvien cenšoties tuvoties, vienlīdz spēcīgāk dominē haosa un neprognozējamības spēks līdz apstulbinošai domu anarhijai. Enerģijas čūska kļūst nekontrolējama. Jo vairāk tiekšanās, jo mazāk rezultāta. Miers piezogas negaidīts, kad to pārstājam vēlēties.”